Jēkabs Štelmahers
Tirgus Stāsti

Guntis (tirgū strādā 4 mēnešus)
Pēc atgriešanās no armijas aizgāju strādāt uz mežniecību, pēc mēneša man pateica, ka nevarēs samaksāt. Kopš tā laika sāku strādāt pats par sevi. Visu savu mūžu esmu strādājis tikai pats par sevi, jo, tirgojot caur pārpircējiem  nekas pašam nepaliek. Ar medu nodarbojos jau astoņus gadus, to man iemācīja vectēvs. Pirms sāku strādāt tirgū, nodarbojos ar dravniecību un zemeņu audzēšanu.
Pāris smieklīgi  atgadījumi:
Pienāk 2 cilvēki un saka: „Jums ļoti garšīgs medus!” Garām iet “tantuks” un aiz skaudības, ka man ir pircēji, piebilst: „Jā, tik garšīgs, ka var acis smērēt!”
Dažāda sastāva medus, reaģējot ar saules gaismu ar laiku burciņā bija izveidojis interesantu veidojumu – sadalot burciņu divu krāsu medū. Atkal kāda tantiņa, iedama garām, izmet: „Kādi nekaunīgi cilvēki, tagad jau veco medu ar jauno sākuši jaukt!”

Larisa
(tirgū strādā 6 mēnešus)
Man ir augstākā izglītība, un es īsti negribu šeit strādāt, bet darba nav, un tā ir vienīgā izvēle.
Augstāko izglītību esmu ieguvusi bioloģijas nozarē, tepat mūsu fakultātē. Bet tas bija jau sen. Pēc specialitātes tagad tiešām vairs nav kur strādāt. Viss slēgts. Agrāk bioloģija bija ļoti vajadzīga, tāpēc arī mācījos par biologu. Pirms tam strādāju zinātņu akadēmijā, domāju, ka bioloģija būs vajadzīga profesija, bet tagad tur [Zinātņu akadēmijā] „sēž” daudzās firmas. Latvijā zinātne nevienam nav vajadzīga.

Brigita (tirgū strādā 24 gadus)
Jums rudenī vajadzēja nākt fotografēt, jo tagad – pavasarī nav vairs ko parādīt. Tajā lielajā reklāmas fotogrāfijā uzņemts tieši mans stends, kad tikko atklāja atjaunoto sakņu paviljonu. Tie ķirbīši, piemēram, rudenī bija tumši zaļi, tagad paliek oranži. Audzēju tikai tīrās šķirnes: Muskatrieksti, Galda princese, Galda karaliene, daudz riekstu ķirbju, u.c. Kopā ap 30 šķirnēm varētu nosaukt.
Iesākām mēs ģimenē ar tulpju audzēšanu, vēlāk ar dekoratīvajiem ķirbīšiem, tagad audzēju tikai ķirbjus. Man ļoti patīk nodarboties ar ķirbju audzēšanu. Vakarā, kad no darba esmu nogurusi, ieeju ķirbju laukā, un viss nogurums pazūd, esmu kā no jauna uzlādēta. Tas viss tomēr ir ārstnieciski kaut kādā mērā.
Esmu dzimusi Skaistkalnē, bet Rīgā – Piņķos – dzīvoju jau 35 gadus.
Par „gudrajiem” pircējiem Brigita teic, ka ir gadījušies tādi vietējie pircēji, kas nekad nav redzējuši ķirbi, nezin kur tas ķirbis ir lietojams un kas ar viņu darāms. Ar ārzemniekiem gan ir skaidrs, ka viņi var būt kaut ko neredzējuši. Viņu [ārzemnieku] it sevišķi daudz uz tirgus ir rudenī, un tad vispieprasītākā prece ir dekoratīvie ķirbīši, kurus pērk pat ļoti.

Marina (tirgū strādā 5 gadus)
Sāku tirgū strādāt, jo draudzene uzaicināja uz sezonu pastrādāt pie augļiem, man tas iepatikās un nolēmu turpināt šo darbu.
Cilvēki, kas tirgū iepērkas, parasti nāk pie vieniem un tiem pašiem pārdevējiem, jo vienmēr var rēķināties ar kvalitāti un godprātīgu attieksmi, kas ne vienmēr ir pieejams lielveikalos.
Vasarā, “čerešņas” cenu maksimumā, cilvēkiem, kuriem nav vēlēšanās maksāt par šīm dārgajām  ogām, ir nelāgs paradums – iet garām un „it kā” nogaršot. Rezultātā jāsauc ātrā palīdzība, jo bieži vien uz šādas ātri paķertas ogas ir kāda lapsene. Iznākums šādai pagaršošanai var sanākt bēdīgs.

Paulīne (tirgū strādā 15 gadus)
Uz tirgus strādāju jau no 1994. gada. Šeit strādāju, jo patīk darbs ar cilvēkiem. Arī pirms šī darba, mana nodarbošanās bija saistīta ar cilvēkiem. Nu jau kopumā kādus 40 gadus mans darbs saistīts ar cilvēkiem.
Par mūsu zivju paviljonu runā, ka tas ir labākais Eiropā. Tāda nav ne Vācijā, ne Francijā, ne Anglijā, nekur tāda nav. Vispār mūsu tirgus ir pats bagātākais, it īpaši zivju paviljons. Gadā uz Rīgu atbrauc 40 000 ārzemnieku, un kur viņi nāk? Protams, ka uz tirgu un it īpaši uz zivju paviljonu. Ļoti brīnās par siļķēm, jo viņiem tādu nav. Un ja ir, tad viss ir iesaiņots neskaitāmos iepakojumos. Bet mums te tik daudz zivju izlikts pārdošanai, ka ne nopriecāties. Pat no postpadomju valstīm brauc cilvēki un ir izbrīnīti par lielo zivju daudzveidību, jo viņiem tas viss jau ir aizmirsts. Kā šodien viena sieviete ar vīru man saka: „Un šeit es arī gribētu dzīvot!”
Bet dažreiz pienāk kāds no mūsu pašu jaunajiem jautā: „Tā ir siļķe?” Ja jau mūsu vienīgo jūras zivi nepazīst, tad jau jāsāk domāt… Mums vienīgais, kas ir – siļķes, brētliņas un butes.
Esmu dzimusi Kijevā, bet uz Latviju atbraucu, jo apprecējos ar latvieti. Tā nu sanāca, ka mans pirmais vīrs bija latvietis.

guntislarissamarinapaulinebrigita

Comments are closed.